12-Jūn-2010
Pirmoreiz laivu braucienā pa Abavu
Laivu brauciens pa Abavu bija plānots jau sen. Te palīdzēja sens, labs draugs, copes guru Edgars, kurš allaž ierosina labus un atraktīvus laivu maršrutus pa Kurzemes upēm.
Tā reizi gadā izbraucu vienu upi. 2008. gadā laivoju pa Irbi, 2009. gadā – pa Užavu. Un šogad beidzot arī pa Abavu. Izvēlējāmies upes posmu no Rendas līdz Abavas ietekai Ventā. Pēc Edgara ieteikuma – pašu interesantāko un zivīgāko posmu, kuru viņš brauc reizi gadā jau padsmit gadus.
Laivas Abavas braucienam
Laivu braucienos izmantoju kādas foršas Rendas laivu īres piedāvāto laivu – apmēram 4 metrus garu, vieglu plastikāta kanoe, kurā ērti var justies 2 braucēji un kaudze ar mantām. Šajā reizē kopā bijām divi braucēji – es un mana 6-gadīgā meita.
Laivu brauciena laiks
Pa Abavu laivojām jūnija sākumā, apzināti izvēloties darba nedēļas vidu, lai maksimāli izbaudītu gan upi, gan brīvas apmešanās iespējas. 36 km garo Abavas posmu braucām nesaspringti – 4 ar pus dienas ar izjustu makšķerēšanu. Parasti šis laivu brauciena posms klasiski veicams 2 dienās ar paslinku airēšanu.
Pirmie iespaidi par Abavu
Abava patīkami pārsteidza. Un pārsteidza tieši ar pašas upes daudzveidīgo raksturu. Te domāju, gan upes plūdumu, gan gultni, gan krastus. Abavā ir gan klusi, mierīgi posmi, kas jāpārvar airējot, gan šaurākas un straujākas vietas ar zāļainu un akmeņainu gultni, gan pavisam straujas krāces ar mutuļojošu ūdeni.
Abavas stāvie krasti vidēji ir 5...7 m augsti, mežaini un mijas ar klajākām vietām, kuras pagodina atsevišķi cēli ozoli. Savukārt, Abavas lejtecē parādās gleznainas līdz 30 m augstas smilšakmens klintis. Īpaši daudz Abavā ietek sīkas upītes un avoti, kas tās krastos čurkst vai aiz katra upes līkuma.
Apmešanās vietas laivu braucienā
Abavas krastos, atšķirībā no Irbes un Užavas, kas ir salīdzinoši jauni upju maršruti Latvijā, ir ierīkotas apzīmētas apmešanās vietas ar ugunskura vietu, samērā līdzenu zemes pamatni un citu braucēju atstātu malku. Apmešanās vietas Abavas laivotājiem saskatāmas ik pēc dažiem kilometriem, pārsvarā aiz nozīmīgākajām Abavas krācēm. Par apmešanās vietām liecina izbalējuši balti plakāti un ar zaļu krāsu uzkrāsots cipars uz koka :)
1. laivu brauciena diena
Rendā ierodamies ap plkst. 13 un dodamies pēc laivām. Iekārtojamies laivās un laivu brauciens pa Abavu var sākties. Pirmā stunda paiet, kamēr iesildām makšķerkātus un tiekam līdz Rendas tiltam un maltītei Edgara iecienītajā “Abavas pagrabiņā”. Tā kā dienas maršruts nav sevišķi garš, mierīgi plūstam pa Abavas straumi un tikai mierīgākos posmos pieairējam vieglu pretvēju. Darbā tiek laists spinings. Meita vēl ciešas līdz vakaram, kad viņai no krasta tiks pirmo reizi ierādīts spininga metiens.
Mierīgie Abavas posmi pierāda sevi ar līdaku zaļajiem svārkiem. Nāk zemmērs – kādas četras līdakas pāris stundu laikā. Beidzot trāpīgs metiens tieši kādas sīkupītes ietekā, neatstāj vienaldzīgu smuku mēra līdaku, kas uztveramajā tīkliņā ceļo ar mums tālāk līdz pirmajai apmešanās vietai 4 km lejpus Rendas tilta pie Brasliņu brasla krācēm. Izrādās tieši zem Brasliņu krācēm iet naftas (dīzeļdegvielas?) vads uz Ventspili.
Līdaka ir pirmās laivu brauciena dienas lielākais loms. Asaru dullums vispār netiek skaitīts un tie tiek momentā atlaisti. Fonā virs Abavas griezās viendienīšu mākonis, kuras bija īpaši interesanti pavērot pēc raksta jūnija GEO.
Apmetnes vieta ļoti ērta - maza, smilšaina pludmale Abavas kreisajā krastā pie liela “dīķa” jeb “bļodas” kādas bieži sastopamas upēs pēc krācēm. Bļodā kā negudras lēkā zivis. Satiktie kurzemnieki, atrādījuši noķerto “siļķīti” – zemmēra līdaciņu, nomurmināja, ka lēkājot sapali un esot jāpeldina sienāzis.
Rutīna – telts uzsliešana un guļammatrača piepumpēšana parasti ir pats pirmais darbs jaunajā apmetnē, lai atlikušo laiku veltītu copei un meitas izglītošanai. Viņai makšķerēt ļoti patīk. Diena noslēdzas ar sirdi plosoši nepatīkamu un samērā mistisku sudraba rotiņa pazaudēšanu spiningojot Abavas krācēs. Izskatījās pēc pārkosta auklas mezgla. Kastē palika tikai lielāks sudraba rotējošais vizulis.
2. laivu brauciena diena
Diena sākas ar karstas kafijas krūzi pēc nereālas pārsalšanas naktī. Nelīdzēja divas Polartec 150 un Polartec 300 jakas + guļammaiss. Kādas 2 stundas drebinājos. Meita no rīta teica, ka auksts neesot bijis. Tikai pret vakaru atzinās, ka bijis auksts gan tomēr.
Malkodams kafiju, ar pirmo metienu no rīta miglā kūpošās atstraumes izvelku mazu līdaciņu. Tā tiek atzīta par nederīgu un atlaista. Meita izlemj atlaist arī iepriekšējās dienas lielo līdaku, kas visu nakti nodirnējusi uztveramajā tīkliņā pie laivas.
Vēlāk iebrienu krācēs, lai atrastu savu sudrabu, tomēr šis uzdevums izrādās nereāls stiprajā straumē un zālēs. Neatradis rotiņu, dzestri iegremdējos krācēs un norīvējos ar dvieli. Aizpērn Irbē līdzīgi tika apsudrabots kāds alksnis. Šogad – krāces.
Pāreju uz sīku, vieglu voblerīti. Šī laivu brauciena diena paiet samērā ātri bez sevišķiem notikumiem. Asari ķeras kā traki. Sajūtot vēsas pirmsnegaisa gaisa plūsmas, ap 16 esam nākamajā apmetnes vietā, paspējam ierīkot teltis kā sākas garlaicīgs lietus. Meita dīdās un aiz bezdarbības sāk pasūtīt ēdienu, beigās nolūst un aizmieg. Es pa to laiku pieveicu vai visu pirmo Forbes numuru latviešu valodā un arī aizmiegu. Naktī pamodos no kāda zvēra skaļas iegāšanās ūdenī.
3. laivu brauciena diena
Trešās laivu brauciena dienas rīts pamodās cerīgi nomācies – gaišs, ar skaidrošanās pazīmēm. Pēc rīta kafijas un auzu putras, sākām lēnām peldēt tālāk. Pēc stundas piestājām kārtējā “bļodā”, lai uzkostu maizītes un sāka smidzināt.
Man turpināja ķerties līdakas un asari – brīžiem vilku trijnieku sērijas – pa asarim katrā metienā pēc kārtas. Turpināja rasināt lietus, vilkās asari un mēs lēnām peldējām uz priekšu neapzinoties, ka vakarā nāksies saraut, lai nokļūtu līdz izvēlētajai apmetnei OZOLI.
Zem kāda gleznaina koka virs Abavas akmeņainā krasta meita noķēra dzīvē pirmo asari ar spiningu. Viņas prieks un gandarījums bija neizmērojams. Šī bija diena, kad viss loms nonāca uztveramajā tīkliņā, lai vakarā to pagatavotu. Dienas vidū tīkliņā mudžēja bariņš prāvu asaru un viens sapals.
Dienas otrajā pusē sapratām, ka “jāpiedod gāze”, lai nokļūtu Ozolos un sākām naski pārairēt visai garos mierīgos posmus. Pa ceļam mūs pavadīja meža baloža teksti “pus pūru olu piedēju...tukšs!”. Savukārt, dzeguzes neiztrīkstošā kūkošana vedināja uz ideju par Dzeguzes novada izveidi Abavas novada vietā. Tomēr šajā dienā pa ceļam dzirdējām arī rubeni, kas šķita kā īpašs pagodinājums tādiem laivu braucējiem kā mums.
Kādās krācēs pirms Ozoliem, iemetu vobleru brīvajā “logā” starp zālēm un pēc mirkļa cīnījos ar cienījamu sapalu, kas arī vēlāk nonāca uz ugunskura. Tas tika izsautēts uz oglēm folija vannītē kopā ar garšvielām, sīpolu, sagrieztiem burkāniem un kartupeļiem. Vienu sapalu notiesājām uzreiz, otru – aukstu no rīta. Izdevās fantastiski un garšīgi, īpaši Abavas laivu brauciena himnas – Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka “Abavas Ozolu Vainagos” (R. Pauls) fonā.. Visu labo noskaņu apmetnē nomāca “moška” – sīkas mazas mušiņas, kuras neizdevās aizbaidīt ar pretodu līdzekli. Odi kļuva dzīves sīkums salīdzinot ar uzmācīgajām mušiņām.
4. laivu brauciena diena
Ceturtā laivu brauciena diena sākās vēsa un patīkami apmākusies. Abava kļuva straujāka un krāces kļuva arvien vairāk. Jau šķita, ka sapalu skola būs rokā un turpināsies meistarīga cope, kā atgadījās otrs skumjākais notikums brauciena laikā – pie kāda čurkstēm apsēsta smilšaini stāva krasta neliela līdaka izlēma, ka sapali turpmāk netiks tramdīti. Tā pārkoda auklu un izcilais sapalu voblerītis palika līdakai. Tāds bija vienīgais. Cita krāsu salikuma analogs vairs tik labi nedarbojās. Tika izmēģināts lielāks, un pirmajā metienā to iekāroja vēl viena līdaka, kurai tomēr izdevās atbrīvoties.
Arī ceturtajā laivu brauciena dienā dzeguze nerimās. Upes krastos sastapām vietējos makšķerniekus, kas teicās nākuši izsēdēt raudas uz pludiņmakšķeres, no kuriem viens atzinās, ka šogad jau izvilcis 2,6 kg sapalu. Pašā vakarā sākās sīks lietus, kas ātri pārgāja. Apmetāmies pēdējā apmetnē kādus 5...6 km pirms Abavas ietekas Ventā. Pavasara pali bija noskalojuši krastu tā, ka uzkāpšana tajā mijās ar klinšu kāpšanas elementiem.
Apmetnes vieta bija sevišķi gleznaina – ar diviem lieliem ozoliem. Zem viena no tiem uzlikām telti. Iepretim apmetnei, pretējā Abavas līkuma krastā slējās padsmit metru augsta klints, kas piešķīra vietai sevišķu dramatismu. Uz ugunskura tika apžēvēta Lāču maize nākamās dienas maltītei. Dzeguze turpinajā ierastajā garā, taču tās balss bija kļuvusi “aizsmakušāka” – tāda nedaudz dīvaini komiska. Iespējams tāpēc, ka dzeguze bija ļoti tuvu.
Ar pēdējiem mobilā telefona baterijas spēkiem, windguru.com tika noskaidrots, ka nākamā laivu brauciena diena būs saulaina un par 5 grādiem siltāka. Ar skatienu pārlaidis apkārtējo mežmalas noru, naktī pamostos no kolorītas un intensīvas kviekšanas un sāku drudžaini pārdomāt kā sagaidīt mežacūku bariņu, ja tas izdomātu ienākt teltī. Pēc dažām minūtēm mežacūkas vairs nav dzirdamas. No rīta neviens neatzīstas kautko aizdomīgu dzirdējis.
5. laivu brauciena diena
Piektā laivu brauciena diena pa Abavu sākās ar tradicionālo kafijas krūzi un kāda mušiņmaksķernieka vērošanu. Skopi noteicis, klasisko “ķeras švaki” tekstu jeb makšķernieku tulkojumā “es jums tāpat neko nestāstīšu”, viņš aizpeldēja uz nākamo krāci.
Diena strauji skaidrojās un piepildījās windguru.com laika prognoze. Pēc stundas jau sauļojāmies vienos šortos. Pēdējā laivu brauciena dienā daudz laika veltīju krācēm un to apspiningošanai. Kājām bridu pa krācēm un priecājos par Abavas dabas daudzveidību un skaistumu. Šī bija klinšu diena. Jau pēc pirmajiem līkumiem sevi atrādīja Muižarāju krauja (Galamicu klints) un Sildruvu klintis. Karstā saule pasivēja prātu un iestājās mērens “zb” uz copi, tomēr to atdzīvināja pēdējā platā krāce, kurā pavadīju kādu stundu kabinādams nost no āķa asarīšus un mazus sapalus.
Velāk Edgars teicās, ka sapalu copes uzlabošanās esot saistīta ar zilo spāru izlidošanu burtiski iepriekšējā dienā. Tās tur bija daudz un izteikti.
Abavas pēdējo posmu, kādu kilometru pirms ietekas Ventā, pie sevis nodēvēju par grāvi. Tur Abava kļūst šaura, samērā strauja, smilšaini-akmeņainu un zāļainu grunti ar smilšainiem krastiem.
Ātri vien bijām galā – pārbraucām Ventu un pretējā krastā mūs sagaidīja divi iereibuši kungi no kuriem vienam bija redzamas tikai kājas ārā no telts, taču otrs aktīvi komunicēja un atvainojās par savu reibumu un lielo runāšanu. Skatoties un notiekošo nekad nebūtu iedomājies, ka šāds tips varētu būt atbraucis ar turpat novietoto svaigo VW TOUAREG ar laivas piekabi...
Sanesām laivas augšā un pēc brīža laivu nomas cilvēki jau bija klāt un laipni nogādāja mūs atpakaļ Rendā. Pa ceļam tika ieskicēts jaunatklāts laivu brauciena maršruts pa nelielu Kurzemes upi, kuru vērts nobraukt šovasar. Ja izdosies - tad rakstīšu atkal.
(bildes pievienošu vēlāk)
Nākamajā rakstā – par to, ko iesaku ņemt līdzi laivu braucienā.
Komentāri (0)