Auto bildes

04-Okt-2010

Svētdienas rīts mostas silts ar miglu pār Rāznas ezeru. Ceļos ap 8.00, lai ievērotu ikrīta rituālu – peldi ezerā. Ūdens ezerā ir siltāks nekā Lielupē, lēšu, ka ūdens temperatūra varētu būt ap 13...14C, taču lai sasniegtu peldēšanai pienācīgu dziļumu, Rāznā jābrien visai tālu, no kā atturos, jo kājas tādējādi nosals visvairāk.

Pēc brokastīm ap plkst. 9.50 sēžamies pie stūres un dodamies tālāk bezceļu braucienā. Šodien plānojam uzbraukt Lielajā Liepukalnā un apmeklēt Latgales podnieka darbnīcu, kā arī izbraukt viesu nama saimnieka Staņislava ieteiktos bezceļu posmus.

Lēnām iesildāmies un jau pēc pirmajiem grants ceļa kilometriem, nogriežamies uz bezceļu, pabraucam garām divām pamestām mājām, pie sevis prātojot kā gan cilvēki senāk te varējuši dzīvot un kā viņi pārvietojušies. Abas mājas ārēji izskatās neskartas, visi logu stikli ir saglabājušies. Palūkojoties iekšā, atklājas iebrukušais pārsegums un grīdas. Spriežot pēc mājās palikušajām saimniecības lietām, te neviens nedzīvo jau gadus divdesmit. Bezceļu brauciens mūs izved nelielā un gleznainā Asticas ezera krastos, kur sastopam aitu ganāmpulku un makšķerniekus ezera krastā.

Pa senās Dagdas šosejas rudenīgajiem līkločiem nokļūstam Lielā Liepukalna tuvumā. Laiks ir pietiekami un ļaujamies jauna bezceļa atklāšanas vilinājumam. PSRS armijas kartē tas ir iezīmēts, taču ne Edvīns, ne mēs pārējie, pa to nav braukuši. Nonullējam Terratrip rallija kompjūteru, lai veiktu precīzu nobrauktā attāluma atskaiti un dodamies iekšā oranžu lapu paklāja klātā alejā un drīz vien saprotam, ka ceļš ir tīri labi braucams, tomēr ir nedaudz žēl, ka tas ir salīdzinoši sauss.

Mirkli vēlāk jau jālaiž darbā zāģis un mačetes, lai izlauztos līdz mājvietai, kas uzrādīta armijas kartē. Ar katriem nobrauktajiem 100 metriem bezceļa attīrīšanas darbi kļūst intensīvāki. Apkārt redzam tikai kokus, krūmus un zilas debesis. Darbā tiek laisti visi bezceļa navigācijas instrumenti, lai atrastu vēsturisko ceļa vietu.

Pēc intensīvas zāģēšanas un bezceļā nobrauktiem 800 metriem, veiksmīgi nokļūstam kalna pļavā ar mājas drupām. Aiz svaigiem mežacūku rakumiem izdodas atrast ceļa turpinājumu uz senu kapsētu, taču ceļš ir tā aizkritis ar kokiem un aizaudzis, ka nolemjam nekavēt laiku un turpināt mūsu Latgales bezceļa braucienu jau pa zināmu maršrutu.

Braucot pa mežu, turam džipa logus atvērtus, jo tā var sajust rudenīgi – īpašo lapu smaržu, kas valda dabā, lai vēl vairāk vairotu mūsu bezceļa piedzīvojumu sajūtu.

Pa skaistu bezceļu nokļūstam līdz pašam Lielajam Liepukalnam un uzbraucam pašā kalna virsotnē. 290 metrus augstais Lielais Liepukalns ir trešais augstākais kalns Latvijā. Uz virsotnes ir maza saliņa, uz kuras pietiek vietas vien 3...4 džipiem. Kalns ir samērā noaudzis ar kokiem, taču starp tiem paveras neaizmirstams skats pāri Latgales plašumiem. Fotografējamies, ieturam īsu maltīti un dodamies tālāk pie podnieka un ieteikto bezceļa posmu meklējumos.

Latgales podniekmeistars Evalds Vasiļevskis mūs sagaida ar plašu filosofisku ievadu par to, kas ir māls, kā notiek tā apdedzināšana, kā tiek veidoti māla trauki. Latgale ir izsenis pazīstama ar savām podnieku tradīcijām, jo Latgale ir reģions, kur atrodams viens no tīrākajiem dabiskajiem māliem pasaulē, ko lieto medicīnā, sejas maskām un tml.
Netālu no Ubogovkas velnakmeņa metamies iekšā nākamajā jaunatklājamā bezceļa posmā mūsu piedzīvojumu brauciena ietvaros, ko viesu nama saimnieks izreklamēja kā īpaši “interesantu”.

Bezceļš sākas ar mežacūku rakumiem, kurus uzmanīgi pārripinām ar džipiem, lai pēc minūtes atkal sāktu kārtējā Latgales bezceļa attīrīšanu no kokiem un krūmiem. Kādus metrus 600 brauciens norit veiksmīgi, salīdzot nobraukto attālumu un pieliktās pūles bezceļa attīrīšanā. Pats bezceļš izrādās samērā sauss un viegli braucams. Apsolītā smaguma pakāpe izpaliek, jo mežistrādes tehnika pa šo ceļu braukusi pirms gadiem trijiem.

Tomēr atkal esam spiesti kapitulēt bezceļa priekšā, jo saprotam, ka ka ceļa attīrīšana var nevajadzīgi ieilgt un arī motorzāģim sāk beigties degviela. Tā esam uzzinājuši jaunu, cerīgu bezceļa posmu nākamajiem bezceļu braucieniem.

Pamazām sākam mājupceļu uz Rīgas pusi pa ceļam apskatot Latgales ainavu pārbagātību un apmeklējot mazo, mistisko dzidrūdens ezeru Velnezeru jeb Čortaku netālu no Aglonas. Šis ezers apvīts dažādiem nostāstiem, tāpēc to allaž apmeklē daudz cilvēku.

Piestājam arī pie Aglonas bazilikas. Šis dievnams ir starptautiskas nozīmes svētvieta, kā arī Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa – kultūras piemineklis un reliģisku svētceļojumu vieta, Latgales katolicisma centrs. Šī baroka stila baznīca ar diviem 60 m augstiem torņiem ik gadu pulcē tūkstošiem svētceļotāju, kuri ierodas Aglonā uz Svētās Marijas debesbraukšanas dienai veltītajiem grandiozajiem pasākumiem.

Baznīcas altārgleznai „Aglonas Brīnumdarītāju Dievmāte” tiek piedēvētas dziednieciskas spējas. Šo svētbildi atsedz tikai svinīgos pasākumos, reliģisku svētku laikā. Izteiksmīgā bazilika, kuras interjera apdare tapusi 18. un 19. gadsimtā, pulcina ne tikai svētceļniekus, bet arī tūristus.

Edvīns vēl izvadā mūs pa gleznainiem Latgales ceļiem. Jo īpaši skaists atmiņā paliek ceļš no no Jaunokras uz Grāveriem ar nebeidzamām rudenīgi nogatavojušos koku ieskautām ezeru krellēm ceļa labajā pusē.

Skaistam akcentam mūsu Latgales bezceļa brauciena noslēgumā šķērsojam platu braslu pāri Dubnai un pie Višķiem izbraucam uz Višķu – Nīcgales lielceļa, lai turpinātu mājupceļu no bezceļu piedzīvojumu brauciena pa Latgali, kas ilgi paliks atmiņā tieši ar savu Latvijas īsto lauku sajūtu, dabu un Latgales rudenīgajām ainavām.