Stikla maiņa pēc ciemiņiem 7.01
03-Dec-2010
Stikla maiņa pēc ciemiņiem

mezonc

6.40

mezonc

6.40

Opel Omega Ome
Redzēts 05-Apr-2013

pirms un pēc ciemiņiem. guvums kādam mazāk materiāli, nekā seku likvidēšana. stikla meklējumos pavadītais laiks, nomaiņas laiks, summa par benzīnu, stiklu un morālais kaitējums.

Rudens 4x4 bezceļu brauciens Sēlija 2010 13.17
08-Nov-2010

admin

7.49

Alberts Ziemelis
UAZ 3152 Bezceļa karalis
Redzēts 13-Jan-2019

Fantastiski pavadīta diena bezceļā, tā vienā teikumā varētu raksturot Baltic Adventure Tours (4x4tourism.com) rīkoto bezceļu braucienu Sēlija 2010 pa Latvijas noslēpumaināko novadu - Sēliju.

Sēlija ir kultūrvēsturisks novads Latvijā, kas atrodas apmēram simt kilometru attālumā uz dienvidiem no galvaspilsētas Rīgas. Robežojas ar Lietuvu un Baltkrieviju. Sēlija ir samērā maz apdzīvota, šeit ir lieli mežu masīvi, daudz purvu. 13. gadsimtā to apdzīvoja sēļi. Nosaukums radies no līvu vārda sälli, kas nozīmē augšējie (ļaudis), ar kādu nosaukumu sēļi bija pazīstami līviem un vācu ieceļotājiem. Sēļu valoda pastāvēja apmēram līdz 14. vai 15. gadsimtam.

Sēlija šodien arī daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir neizzināts laukums Latvijas kartē.

Sestdienas rīts sākas ar piknika groza sagatavošanu maltītei svaigā gaisā mežā. Termosam tiek salda melnā tēja, siermaizes top no Latvijā slavenās “Lāču” maizes, kūpināts vistas giross no ne mazāk populārajiem “Rubeņiem” un rūgtā šokolāde desertam.
Novembra diena solās būt saulaina, ārā ir ap +6C, šur tur meža malās pirmo saules staru sildīti veļas miglas vāli. Ap 10 no rīta Ķegumā pulcējas kopumā 14 bezceļu džipi, lai dotos 4x4 tūrisma braucienā izbaudīt Latvijas rudeni Sēlijas mežos un bezceļos.

Daļa džipu ir labi sagatavoti braukšanai bezceļā. Tie ir liftēti, aprīkoti ar vinčām, vilkšanas virvēm, navigācijas iekārtām un labām dubļu riepām. Savukārt daļa braucēju bezceļā dosies ar mazāk aprīkotiem Toyota Land Criuser 120, bet par bezceļu brauciena Sēlija 2010 lielāko intrigu kļūst pilnīgi jauna un bezceļam vispār neaprīkota 2010. gada Range Rover Supercharger piedalīšanās.

Baltic Adventure Tours vadītājs Edvīns visiem džipu vadītājiem izdala maršruta kartes un notur īsu sapulci, kurā tiek atgādināti svarīgākie bezceļu braukšanas pamatprincipi. Ir 10.40 un bezceļu brauciens var sākties. Ar Māra pilotēto un Edvīna stūrēto labi aprīkoto īsās bāzes 1985. gada Toyota Land Cruiser RJ 70 no Ķeguma dodamies Jaunjelgavas virzienā un nogriežamies uz Lindes parku, lai apskatītu kādreizējās Lindes muižas drupas. Ceļš mūs izved pie pašas Daugavas krasta, kur kādreiz, iespējams, bijusi prāmja pārceltuve pāri Daugavai.

Neliela foto pauze pie Lindes muižas arkveida vārtiem un džipi kolonnā dodas dziļāk Sēlijas mežos, kur jau drīz sāksies pirmie bezceļa piedzīvojumi. Pavisam negaidot, pirmo bezceļa braukšanas eksāmenu uz šaura meža ceļa mums liek izpildīt līdz augšai piekrauts baļķu vedējs Volvo FH12 ar piekabi; lai izmainītos ar to, džipiem jāmūk nost no ceļa iekšā mežā.

Pēc brīža džipu kolonna griežas nost no ceļa un braucam pa mīkstu, krūmiem aizaugušu bezceļu. Klāt ir pirmie dubļi pēc kuriem apstājamies un ar neviltotu interesi dodamies lūkoties, kā nelielo, bet dubļaino bezceļa trasi ar parastām vasaras riepām veiks pilnīgi jaunais Range Rover, kura kopējais nobraukums vēl ir tikai 1350 km! Range Rover džips ar uzdevumu tiek galā teicami, tikai nedaudz vēlāk izrādās, ka tas sadūris pakaļējo riepu, kura jāmaina.

Izbraucot atkal uz ceļa, tiek uzsākta Range Rover riteņa nomaiņa 21. gadsimta stilā. Citi bezceļa braucēji palīdz Range Rover vadītājam atrast ērtāko vietu domkratam starp džipa virsbūvi un elektriskajiem durvju sliekšņiem, kas automātiski izbīdās, atverot durvis. Riteņa maiņa tiek filmēta ar iPad līdzīgu Samsung ražotu tablet. Vispārējas jautrības pavadīta, cerībā, ka otrs ritenis jāmaina nebūs, kāda pusstunda paiet nemanot.

Tālākajā Sēlijas bezceļu brauciena maršrutā dodamies šķērsot kādu mazu upīti. Edvīns sola, ka tur gaidāmi spilgtākie bezceļa piedzīvojumi brauciena laikā. Ceļš ved cauri kādām mājām, kur mūs sagaida 4 suņi un pulciņš tītaru. Edvīns jau laikus sarūpējis mājas saimniecei šampanieti un šokolādi kā nelielu pateicību par to, ka viņas pagalmu šķērsos padsmit džipi. Daži bezceļu braucēji fotografējas ar bailīgajiem tītariem, bet saimniece atvadoties piekodina braukt uzmanīgi pāri “briesmīgajam” piemājas grāvim, jo tur “reiz iekritis pat viņas suns”. Ar smaidu dodamies tālāk.

Mazā upīte bezceļu brauciena dalībniekus sagaida ar dziļi iebrauktām dubļainām risēm gan iebraucot upītē, gan izbraucot no tās. Māra vadītā Toyota Land Cruiser bez aizķeršanās šķērso upīti un ar interesi sākam vērot kā tas izdosies pārējiem bezceļu braucējiem. Lielākā intriga atkal saistīta ar 510 z.s. jaudīgo Range Rover Supercharger.

Bezceļu braukšanas padoms: Dziļās, dubļainās rises liek domāt par upītes šķērsošanas taktiku. Tā kā rises ir dziļas, arī labi aprīkots bezceļu džips tajās “uzsēdīsies uz vēdera”, tāpēc ir svarīgi pareizi sākt kustību lēnām, neiekrist ar visiem riteņiem risēs, un tikai tad, kad džips jau laižas lejā upē, piedot gāzi, lai pietiktu jaudas un ātruma ar inerci pārvarēt augšupejošās rises pēc upes šķērsošanas. Pirms šķēršļa jāizvēlas atbilstošs pazeminātais pārnesums, jāpieslēdz džipa priekšējais tilts un jāsabloķē diferenciāļi, ja tilta pieslēgšana un diferenciāļu bloķēšana ir vadāma atsevišķi. Iebraucot dziļā ūdenī, ieteicams izslēgt džipa priekšējos lukturus, taču Eiropas daļā, kur pastāvīgi jābrauc iedegtām gaisām, tas ne vienmēr ir iespējams.

Šoreiz kā par brīnumu upes šķērsošanā nevedas kādai īsās riteņu bāzes Toyota Land Cruiser 120, kas netiek ārā saviem spēkiem. To izvilkt palīdz cita Toyota. Bezceļu braucēji lēš, ka vainīgas varētu būt mīkstās Bridgestone Blizzak ziemas riepas, kuru protektors nespēj attīrīties no dubļiem.
Pienāk Range Rover kārta šķērsot upīti, taču... pārsteigums izpaliek – spožais džips ar pirmajiem zaru skrāpējumiem uz sāniem un gludajām Continental vasaras riepām tiek pāri upei un gandrīz uzbrauc augšā slīpumā, taču pietrūkst tikai pavisam nedaudz. Atkal steidzas palīgā cits bezceļu džips un uzvelk risēs “sēdošo” Range Rover augšā.

Kad upītes šķērsošanas šovs ir galā, apstājamies saulaini patīkamā mežmalā un ieturam pusdienu pauzi. No rīta sagatavotais piknika grozs ar karsto tēju tagad ir pašā reizē, lai atjaunotu spēkus nākamajiem bezceļu piedzīvojumiem, kas ilgi nav jāgaida.

Edvīnam padomā ir kāda kūdraina vieta, kuru viņš ar Māri dodas izlūkot pirms braukšanas, lai pārliecinātos, ka visi bezceļa braucēji pēc tam laikus nokļūs bezceļu brauciena Sēlija 2010 kulminācijas punktā – fantastiskajā Kankaļu baznīciņā Lietuvas pierobežā, kur sarunāta tikšanās ar baznīcas bīskapu.

Braucējiem atkal paiet kāda stunda, kamēr visi džipi tiek pāri 50 metrus garajam un mīkstajam kūdras posmam. Te lielākai daļai bez vinčošanās neiztikt. Kūdrā līdz elektriskajiem sliekšņiem iesprūst arī smalkais Range Rover un to nākas izvilkt ārā ar vinču. Savukārt, kādam bezceļu braucējam šī ir svinīga vieta – Toyota Land Cruiser 120 džipam pirmo reizi tiek darbināta nesen uzstādītā vinča.

Bezceļu braukšanas padoms: Šķērsojot kūdrainas vietas ar 4x4 džipu, iepriekš vēlams izpētīt brauciena trajektoriju, lai izvairītos no sūnās ieaugušiem celmiem un dziļām, slapjām vietām. Ja iespējams, bezceļu džipa riteņus vēlams laist tuvāk kokiem, kur to saknes veido stingrāku pamatu zem riteņiem. Mīkstas, kūdrainas vietas ļoti svarīgi pārbraukt ar vienmērīgu ātrumu, neizbuksējot džipa riteņus. Tas ir svarīgi tāpēc, lai nepārplēstu stingri saaugušo, taču plāno augsnes virskārtu, kas notur džipu. Tiklīdz džipa riteņi kūdrainā vietā tiek izbuksēti, tie pārplēš plāno velēnu un iegrimst kūdrā, un tālāk bez vinčas neiztikt, jo džipa riteņus praktiski nav iespējams dabūt atkal virs velēnas. Arī vinčojoties kūdrainā vietā, pārnesumkārbai jāatrodas neitrālā stāvoklī, jo riteņu papildus griešana tikai gremdēs džipu dziļāk kūdrā un apgrūtinās vinčošanos.

Vinčošanās laikā vairākiem bezceļu brauciena dalībniekiem, kuriem ir mazāka pieredze off-road braukšanā, Edvīns asistē braucējiem un iesaka, kā labāk rīkoties ar vinču dažādās situācijās.

Pa labi mežā paliek Aklais ezers un ainavisks, līkiem purva bērziem ieskauts ceļa līkums, kura nogāzes glīti noaugušas ar gaiši pelēkzilu Islandes ķērpi. Ceļa malās kā sargi šur tur izvietoti nesen būvēti medību torņi. Pašus medniekus gan nekur nemanām, lai gan ir sestdiena un jau pašā brauciena sākumā paredzējām, ka vismaz kādām medībām šajā apvidū vajadzētu notikt.

No Sēlijas bezceļu braucējiem atvadās pēcpusdienas saules stari, un, pirms krēslas iestāšanās, Edvīns vēl sarīko “amerikāņu kalniņus” – stāvus, smilšainus kāpumus un nobraucienus pa meža stigām. Mūsu Toyota džips ar pieredzējušo bezceļa braucēju Māri pie stūres šos kāpumus veiksmīgi veic bez pieslēgta priekšējā tilta, tomēr visbeidzot to nākas izdarīt pie visstāvākā kalna..

Līdz Kankaļu baznīcai vēl paliek nedaudz laika un nolemjam izmēģināt vēl kādu lielisku bezceļa piedzīvojumu vietu, taču tā izrādās tik slapja, ka bez vinčas un ARB diferenciāļu bloķētāju ieslēgšanas neiztiek arī mūsu bezceļam labi aprīkotā Toyota Land Cruiser RJ 70. Saprotam, ka mazāk sagatavotajiem džipiem, nemaz nerunājot par 3 tonnas smago Range Rover, šis bezceļa posms būs pārāk smags un prasīs ilgāku laiku, tāpēc šoreiz nolemjam to apbraukt.

Liela lauka malā krēslas ieskautā vientulībā mūs sagaida Kankaļu baznīciņa un nomaļus stāvošais zvanu tornis. Kamēr bezceļu braucēji fotografējas, pāri pļavai kā sensenos laikos pie mums nāk arī bīskaps ar draudzes mācekļiem, kuri ieradušies speciāli mūsu vizītei no Sēlijas novada sirds – Neretas.

Mazajā koka baznīciņā sāk skanēt kora dziedājums un sveču gaismā bezceļu braucēji tiek iepazīstināti ar 1893. gadā celtās Kankaļu koka baznīcas vēsturi un situāciju apkārtnē. Izrādās, mazās apdzīvotības dēļ, Kankaļu baznīcā dievkalpojums notiek tikai reizi gadā - 24. jūnijā, Svētā Jāņa Kristītāja dienā - tieši kā baznīcas iesvētību rīkojumā norādījis priesteris Rancāns. Saskaņā ar šo relikto rīkojumu, ar kura oriģinālu varējām iepazīties, Kankaļu baznīca tikusi iesvētīta 1923. gada 24. jūnijā un kopš tā laika katru gadu šajā dienā tiek noturēts dievkalpojums.

Tā Sēlijas bezceļu brauciens tuvojas noslēgumam, ārā jau ir pavisam tumšs un pa šauriem, līkumainiem meža celiņiem dodamies Jaunjelgavas virzienā, kur bezceļa braucējus gaida vakariņas krodziņā “Pie Aivara”. Tomēr mūsu maršrutā ir vēl viens bezceļu piedzīvojums slapjas, īsas bedres veidā kādā meža ceļa posmā. Dažiem džipiem nākas lietot vinču. Kādu pusstundu ilga rosīšanās lukturu gaismā un braucēji ir gatavi turpināt ceļu uz Jaunjelgavu.

Vakariņu laikā, kā allaž Baltic Adventure Tours tradīcijās pieņemts, Sēlijas bezceļu brauciena organizators Edvīns pasniedz bezceļu braucējiem piemiņas diplomus. Uz galda tiek klāti 3 ēdieni, kas spēcina atceļam uz Rīgu, lai ap Ziemassvētkiem tiktos atkal nākamajā Baltic Adventure Tours rīkotajā bezceļu braucienā ar 4x4 džipiem.

Par ko jaunu auto pārdevēji nerunā 5.08
22-Okt-2010

admin

7.49

Alberts Ziemelis
UAZ 3152 Bezceļa karalis
Redzēts 13-Jan-2019

Tavs sapnis ir teju piepildījies. Tu esi izlēmis pirkt jaunu auto, esi to noskatījis, izvēlējies un domās sakomplektējis, jā...vēl tikai jāizvēlās viena no divām krāsām, kuras Tev patīk visvairāk. Starp citu, arī atbilde no līzinga kompānijas ir pozitīva un Tu klusībā vēlies atļauties arī Harman Kardon audiosistēmu un runājošo navigāciju. Woow!

Vakarā Tu atver pudeli laba vīna, lai miegā izcīnītu pirmo kauju ar autosalona pārdevēju par oriģinālo paklājiņu piemešanu klāt bez maksas, un... vispār jau derētu arī KASKO uz gadu, bet, ja viņš baigi buksēs, tas spiedīšu vismaz OCTA...

Tā diena ir klāt. Tevi cienā ar kafiju un vērīgi uzklausa. Pārdevējs dodas aprunāties ar tirdzniecības vadītāju un Tu esi vinnējis savus kārotos paklājiņus, OCTA un arī KASKO uz gadu, ja Tu uzreiz noslēgsi pēcgarantijas apkopes līgumu uz 3 gadiem. Jā! Un ir sācies Tavs skaistās gaidīšanas laiks! Woow!

Arī frontes otrā pusē ir sākusies rosība. Aug jauno auto pārdošanas statistika. Mediji ziņo par auto tirgus atkopšanos un Tavs lolotais sapnis ieies vēsturē, palielinot mēnesī pārdoto jauno auto skaitu par 1.

Kamēr Tu savā iztēlē jau jūti jaunā auto salona materiālu vienreizīgo izgarojumu smaržu, un dzirdi vēl neizļurkāto durvju aizvēršanās klikšķi, pastāstīšu nedaudz par to, ko, iespējams, piedzīvo ceļā Tavs pasūtītais it kā jaunais, bet filosofiski tomēr nedaudz lietotais auto.

Pirmais piemērs.
Ir vasara, Polijas viesmīlīgie ceļi ar romantiskām koku alejām ceļa malās un nolīkušiem zariem virs tā. Vējš, kas liek zariem šupoties un Tavs autosalonā rūpīgi izvēlētais, sakomplektētais un apmaksātais “jaunais” auto, kas uzlādēts treilera augšējā stāvā, pie tam pirmais no priekšas, treilera ātrums – atļautie 70…80 km/h…

Rezultātā nekāda ražotājrūpnīcas virsbūves konservējošā ziede vairs nepalīdz un auto ierodas pie dīlera ar saskrāpētu krāsojumu un tādu auto pārdot vairs nevar. Auto vienkārši ir pilnībā jāpārkrāso, lai tas atkal būtu “jauns”. Auto pilnīga pārkrāsošana nozīmē tā teju pilnīgu izjaukšanu un salikšanu, kuras kvalitāte vislielākajā mērā atkarīga no servisa meistaru godaprāta, rūpības un prasmēm, lai vēlāk salonā nekas nečīkstētu, nekristu nost.

Kas ir tas, ko pircējs rezultātā iegūst? Lietotu auto labā tehniskā kārtībā par jauna auto cenu. Sapnim par vienreizīgo salona smaržu pievienojas jauna buķete, kuru izteiksmīgi papildina servisa meistara viegli eļļainās formas smaciņa, pēc lētiem smēķiem smirdošās gandrīz profesionālās rokas un, varbūt, kāda eksotiska parfīma “Stratēģis” pēcaromāts...

Otrais piemērs.
Kā notiek tad, ja auto ierodas Latvijā no Japānas rūpnīcām ar jūras transportu? Ceļā taču var gadīties ļoti daudz interesanta... Piemēram, vētra jūrā roku rokā ar slikti nostiprinātu auto vai citu kravu uz kuģa. Un būs labi, ja autiņam izbirs tikai lukturis - to var viegli nomainīt. Taču, ja Tavs nedaudz lietotais auto laimīgi būs ticis pie kādas buktes, meistari atkal var atrotīt piedurknes un ķerties pie špakteles, krāsas un pulverizatora pistoles. Rezultātā pircējs iegūst papildus ekstru - sistu mašīnu par jauna auto cenu. Un te vairs nav svarīgi, kurš apmaksā šos transporta defektus. Auto jebkurā gadījumā tiks pārdots kā jauns!

Trešais piemērs.
Taču pavisam glauni ir tad, ja Tavs pavisam, pavisam nedaudz lietotais auto nonācis līdz dīlera centram gluži ideālā lietotā stāvoklī bez buktēm un skrāpējumiem. Tas tiek nodzīts no treilera, un novietots salona pagalmā, kuram līdzās notiek aktīva būvniecība, rakšanas darbi, smilšu kaudzes un citas maziem puikām interesantas lietas.

Tā šis biku lietotais auto stāv kādu nedēļu, gaidot savu atkonservēšnas kārtu un vēro celtniekus. Pienāk auto Lielā diena un autiņa atkonservēšana tiek jaunam servisa censonim, kas to mazgā, berž, pulē un spodrina pēc labākās gribas. Izvedot auto ārā no mazgātavas, servisa darbnieki izbrīnā paceļ uzacis – auto ir teju kā sagatavots krāsošanai pēc slīpēšanas!

Izrādās, fizikas nezūdamības likumi ir bijuši spēkā arī šī autosalona teritorijā. Nedēļas laikā, kamēr nedaudz lietotais, atvaino, Tavs “jaunais” auto gaidīja atkonservēšanu, nešpetnais vējš no jaunā būvobjekta, sapūta smiltis, kas pielipa konservējošajam smāķim un jaunais, nepieredzējušais autoservisa censonis neizskaitļoja šo varbūtību, un, centīgi pucējot nost konservējošo smāķi, saskrāpēja ar smiltīm krāsojumu. Rezultātā auto pilnībā jāpārkrāso, lai to sekmīgi pārdotu. Lūk, tā tapis vēl viens nedaudz lietots auto par jauna auto cenu.

Ceturtais piemērs.
Tavs izlolotais auto ar visiem rūpnīcas oriģinālajiem paklājiņiem ir nonācis līdz autosalonam. Polijā zari beidzot ir apzāģēti, Tavs auto atvests treilera apakšējā rindā, celtniecības darbi līdzās servisam jau ir pabeigti un arī putoša būvgružu mašīna pa priekšu auto treilerim Polijā nav braukusi. Viss ir beidzies laimīgi. Arī atkonservēšana notikusi bez skrambiņas.

“Klau, Tu esi pasūtījis fantastisku auto! Man arī tāds reiz būs”, nodomā atkonservēšanas spečuks, nolēmis nedaudz izmīt ar Tavu mirdzošo Sapni pa Krasteni... Un te kur gadījās, kur ne... Tavs sapņu auto ar 3 km noskrējienu vairs nav atjaunojams, bet auto atkonservētājs ir ieguvis stabilu darbavietu ar necerēti ilgu darba līgumu. Nu labi, tas bija skarbi un nedaudz pat neticami. Okei, pieejam reālāk un attinam notikumus atpakaļ kā filmā Mr. Nobody.

Tavs auto ir veiksmīgi atkonservēts un atkonservēšanas speciālists joprojām ir smaidīgs. Viņam sekmīgi turpinās pārbaudes laiks dīlera autoservisā. Bet Tu sāc apjaust, ka dīlā ar auto pārdevēju esi piemirsis par tādu sapņus paildzinošu ierīci kā auto signalizāciju. „Protams, nekādu problēmu”, bilst auto pārdevējs un, kamēr Tu mīņājoties skaiti stundas līdz Lielajam Brīdim, darbu pie auto jau ir sācis autoservisa elektriķis, lai ierīkotu signalizāciju.

Kā jau gadās šādās reizēs, auto ik pa brīdim ir jāiedarbina, lai pārbaudītu kā sapņu sargs pilda savas funkcijas. Un te kā gadījies kā ne, auto ir palicis zemākajā pārnesumā un ar elegantu aizdedzes atslēgas pagriezienu dodas savā pirmajā abordāžā... Štrunts par auto priekšu un izbirušajiem lukturiem, bet nopietni cietis ir arī elektriķa metāla darbagalds! Kam negadās, vai ne? Un kāpēc, lai tas nebūtu tieši Tavs auto? :)

Piektais piemērs.
Neviens no aprakstītajiem gadījumiem nav noticis. Arī piektais piemērs ne. Turpini sapņot!

Visi šie ir reāli piemēri jaunu auto tirdzniecībā un, ja kas līdzīgs ir noticis arī ar Tavu loloto Sapni, tad, iespējams, Tu neesi vienīgais, jo, kā runā zinoši ļaudis, savulaik arī slavenais maizniekmeistars Normunds Skauģis kādā no šādiem scenārijiem esot ticis pie jauna, pilnībā svaigi pārkrāsota Opel.

Jauni auto reāli neeksistē 4.40
22-Okt-2010

admin

7.49

Alberts Ziemelis
UAZ 3152 Bezceļa karalis
Redzēts 13-Jan-2019

Kurā mirklī jauns auto kļūst par lietotu auto?
Kur veidojas šī trauslā robežšķirtne? Šis visai filosofiskais jautājums bieži urda pat rūdītu autobraucēju un industrijas speciālistu prātus.

Meklējot definīciju kas īsti ir lietots auto, diemžēl neko prātīgu atrast neizdodas. Tāpēc es piedāvāšu savu definīciju, kas ir lietots auto un kurā brīdī tas par tādu kļūst. Vai jautājot precīzāk – cik ilgi lietots auto saucams par lietotu un kad vēl tas skaitās jauns?

Kā zināms, izbraucot no autosalona, auto cena krīt par 20…30% atkarībā no zīmola. Draugi par šāda, tikko no salona izbraukta, auto īpašnieku vēl ilgi teiks: „viņš brauc ar jaunu mašīnu”. Bet cik tad īsti ilgi auto vēl skaitās jauns un kad to pieklātos sākt saukt par lietotu? Vai tas notiek brīdī, kad auto izbrauc no autosalona? Vai tas notiek brīdī, kad beidzas garantija? Vai auto par lietotu kļūst tad, kad salonā izzūd jaunam auto raksturīgā rūpnīcas smarža? Tās visas joprojām ir versijas un mūsu subjektīvie priekšstati par to kas ir lietoti auto.

Lai risinātu šo problēmu, mēģināšu piedāvāt savu loģisko secinājumu virkni šajā delikātajā jautājumā par to, kas ir lietoti auto.

Ja mēs raugāmies strikti filosofiski, tad jebkura lieta, manta, priekšmets kļūst par lietotu tajā brīdī, kad to kāds ir lietojis vismaz vienu reizi kaut neilgu laiku.

Apskatot rūpīgi autosalonā izliktos „jaunos” auto, neviļus prātā iezogas jautājums – kāpēc jaunam auto odometra rādījums ir 5…15 kilometri, dažkārt vairāk… Tas liek uz īsu brīdi aizdomāties, kāpēc auto ir lietots? Cik kilometru noskrējienu Tu būtu gatavs piedot, lai uzskatītu salonā smaržojošo auto par jaunu?

Tie, kas strādā auto tirdzniecībā, zina ko auto pārdzīvo, kamēr tas var gozēties autosalona parādes vietā, agresīvi novietots uz slīpā paaugstinājuma ar atvērtiem sānu logiem, lai garām ejot varētu ar baudu ieelpot mašīnas salona “kosmisko materiālu” smaržu asorti. Neko tik unikālu savā mūžā nav radījuši ne CHANEL, ne ARMANI modes nami...

Auto pēc tā uzražošanas, tiek iekonservēts un novietots rūpnīcas stāvlaukumā - gan jau ir redzētas bildes ar lielām rūpnīcu teritorijām, kas pilnas ar glītās rindās novietotiem auto.

Tātad līdz novietošanai stāvlaukumā auto tiek braukts, jo kāds taču ar to izbrauc no ceha un auto novieto stāvlaukumā, vai ne? Nedaudz, bet auto tomēr jau ir braukts. Nākamais etaps ir auto uzkraušana uz treilera. Kā zināms pārsvarā visi tā saucamie “jaunie” auto Latvijā tiek atvesti ar treileriem. Pēc tam auto jānodzen nost no treilera. Atkal tiek iedarbināts dzinējs, lietotas bremzes, ātrumkārba, sajūgs, virinātas durvis, iedarbināti logu tīrītāji. Turklāt šīs operācijas nereti izpilda pārguris treilera vadītājs vai kāds no autosalona cilvēkiem, kurš, iespējams, tikko atrauts no vīna glāzes par godu kolēģa vārdadienai.

Tātad auto jau vismaz trīs reizes tiek iedarbināts un braukts un sauksim lietas īstajā vārdā - auto tiek lietots. Bet, kas notiek, ja auto rūpnīca nav tepat Polijā vai Vācijā, bet gan Japānā un auto Latvijā tiek ievesti no importētāja Somijā? Tātad auto līdz Somijai nokļūst ar jūras transportu un tas nozīmē, ka tas tiek uzbraukts - nobraukts no treilera vismaz 3 reiz 2 reizes (kopā 6 reizes) plus vēl uzbraukts uz kuģa un nobraukts no tā. Tad sanāk, ka Japānā ražotie auto, nonākot Latvijā, ir gauži daudz lietoti auto.

Tā ir tikai auto nobraukšana-uzbraukšana uz treilera. Kas vēl notiek pa ceļam? Kā jau minējām, auto rūpnīcā tiek iekonservēts, lai to varētu bez vizuāliem un tehniskiem bojājumiem nogādāt līdz pircējam visā garajā ķēdē: rūpnīca-importētājs-dīleris-auto lietotājs. Auto virsbūve tiek nosmērēta ar īpašu ziedi, atsevišķas auto ārējās daļas sedz dažādas uzlikas un plēves. Papildus tiek izmantoti dažādi transporta stiprinājumi auto daļu fiksēšnai pārbraucienu laikā.

Pēc auto piegādes līdz dīlera autosalonam, seko auto atkonservēšanas darbi. Auto virsbūve tiek mazgāta no konservējošā smāķa, tiek noņemti transportēšanas stiprinājumi, tiek pielieti un pārbaudīti visi auto ekspluatācijas šķidrumi. Notiek visu svarīgāko ierīču un aprīkojuma darbības pārbaude saskaņā ar rūpnīcas rekomendācijām un sarakstiem. Tātad auto jau tiek lietots pamatīgi, izpildot daudzas auto ikdienas dzīvē pierastas darbības.

Taču, lai pierādītu, ka visi auto būtībā ir lietoti auto, patiesībā pietiek ar to, ka auto vismaz vienu reizi ir uzbraukts un nobraukts no treilera. Līdz ar to katrs šāds auto pilntiesīgi uzskatāms par lietotu auto un esmu pierādījis savu hipotēzi, ka praksē eksistē tikai lietoti auto. Jauns auto eksistē tikai uz rūpnīcas konveijera, līdz mirklim, kad tajā iesēžas strādnieks un iedarbina auto. Nonākot līdz pircējam, auto jau ir lietots.

Visas minētās darbības droši vien uzskatāmas par normu auto ceļā no rūpnīcas konveijera līdz laimīgajam nedaudz lietota auto pircējam. Bet, kas vēl interesants notiek mazlietota auto ceļā līdz klientam, par to nākamajā bloga ierakstā.

Bezceļu brauciens pa Latgali - 2.diena 7.17
04-Okt-2010

admin

7.49

Alberts Ziemelis
UAZ 3152 Bezceļa karalis
Redzēts 13-Jan-2019

Svētdienas rīts mostas silts ar miglu pār Rāznas ezeru. Ceļos ap 8.00, lai ievērotu ikrīta rituālu – peldi ezerā. Ūdens ezerā ir siltāks nekā Lielupē, lēšu, ka ūdens temperatūra varētu būt ap 13...14C, taču lai sasniegtu peldēšanai pienācīgu dziļumu, Rāznā jābrien visai tālu, no kā atturos, jo kājas tādējādi nosals visvairāk.

Pēc brokastīm ap plkst. 9.50 sēžamies pie stūres un dodamies tālāk bezceļu braucienā. Šodien plānojam uzbraukt Lielajā Liepukalnā un apmeklēt Latgales podnieka darbnīcu, kā arī izbraukt viesu nama saimnieka Staņislava ieteiktos bezceļu posmus.

Lēnām iesildāmies un jau pēc pirmajiem grants ceļa kilometriem, nogriežamies uz bezceļu, pabraucam garām divām pamestām mājām, pie sevis prātojot kā gan cilvēki senāk te varējuši dzīvot un kā viņi pārvietojušies. Abas mājas ārēji izskatās neskartas, visi logu stikli ir saglabājušies. Palūkojoties iekšā, atklājas iebrukušais pārsegums un grīdas. Spriežot pēc mājās palikušajām saimniecības lietām, te neviens nedzīvo jau gadus divdesmit. Bezceļu brauciens mūs izved nelielā un gleznainā Asticas ezera krastos, kur sastopam aitu ganāmpulku un makšķerniekus ezera krastā.

Pa senās Dagdas šosejas rudenīgajiem līkločiem nokļūstam Lielā Liepukalna tuvumā. Laiks ir pietiekami un ļaujamies jauna bezceļa atklāšanas vilinājumam. PSRS armijas kartē tas ir iezīmēts, taču ne Edvīns, ne mēs pārējie, pa to nav braukuši. Nonullējam Terratrip rallija kompjūteru, lai veiktu precīzu nobrauktā attāluma atskaiti un dodamies iekšā oranžu lapu paklāja klātā alejā un drīz vien saprotam, ka ceļš ir tīri labi braucams, tomēr ir nedaudz žēl, ka tas ir salīdzinoši sauss.

Mirkli vēlāk jau jālaiž darbā zāģis un mačetes, lai izlauztos līdz mājvietai, kas uzrādīta armijas kartē. Ar katriem nobrauktajiem 100 metriem bezceļa attīrīšanas darbi kļūst intensīvāki. Apkārt redzam tikai kokus, krūmus un zilas debesis. Darbā tiek laisti visi bezceļa navigācijas instrumenti, lai atrastu vēsturisko ceļa vietu.

Pēc intensīvas zāģēšanas un bezceļā nobrauktiem 800 metriem, veiksmīgi nokļūstam kalna pļavā ar mājas drupām. Aiz svaigiem mežacūku rakumiem izdodas atrast ceļa turpinājumu uz senu kapsētu, taču ceļš ir tā aizkritis ar kokiem un aizaudzis, ka nolemjam nekavēt laiku un turpināt mūsu Latgales bezceļa braucienu jau pa zināmu maršrutu.

Braucot pa mežu, turam džipa logus atvērtus, jo tā var sajust rudenīgi – īpašo lapu smaržu, kas valda dabā, lai vēl vairāk vairotu mūsu bezceļa piedzīvojumu sajūtu.

Pa skaistu bezceļu nokļūstam līdz pašam Lielajam Liepukalnam un uzbraucam pašā kalna virsotnē. 290 metrus augstais Lielais Liepukalns ir trešais augstākais kalns Latvijā. Uz virsotnes ir maza saliņa, uz kuras pietiek vietas vien 3...4 džipiem. Kalns ir samērā noaudzis ar kokiem, taču starp tiem paveras neaizmirstams skats pāri Latgales plašumiem. Fotografējamies, ieturam īsu maltīti un dodamies tālāk pie podnieka un ieteikto bezceļa posmu meklējumos.

Latgales podniekmeistars Evalds Vasiļevskis mūs sagaida ar plašu filosofisku ievadu par to, kas ir māls, kā notiek tā apdedzināšana, kā tiek veidoti māla trauki. Latgale ir izsenis pazīstama ar savām podnieku tradīcijām, jo Latgale ir reģions, kur atrodams viens no tīrākajiem dabiskajiem māliem pasaulē, ko lieto medicīnā, sejas maskām un tml.
Netālu no Ubogovkas velnakmeņa metamies iekšā nākamajā jaunatklājamā bezceļa posmā mūsu piedzīvojumu brauciena ietvaros, ko viesu nama saimnieks izreklamēja kā īpaši “interesantu”.

Bezceļš sākas ar mežacūku rakumiem, kurus uzmanīgi pārripinām ar džipiem, lai pēc minūtes atkal sāktu kārtējā Latgales bezceļa attīrīšanu no kokiem un krūmiem. Kādus metrus 600 brauciens norit veiksmīgi, salīdzot nobraukto attālumu un pieliktās pūles bezceļa attīrīšanā. Pats bezceļš izrādās samērā sauss un viegli braucams. Apsolītā smaguma pakāpe izpaliek, jo mežistrādes tehnika pa šo ceļu braukusi pirms gadiem trijiem.

Tomēr atkal esam spiesti kapitulēt bezceļa priekšā, jo saprotam, ka ka ceļa attīrīšana var nevajadzīgi ieilgt un arī motorzāģim sāk beigties degviela. Tā esam uzzinājuši jaunu, cerīgu bezceļa posmu nākamajiem bezceļu braucieniem.

Pamazām sākam mājupceļu uz Rīgas pusi pa ceļam apskatot Latgales ainavu pārbagātību un apmeklējot mazo, mistisko dzidrūdens ezeru Velnezeru jeb Čortaku netālu no Aglonas. Šis ezers apvīts dažādiem nostāstiem, tāpēc to allaž apmeklē daudz cilvēku.

Piestājam arī pie Aglonas bazilikas. Šis dievnams ir starptautiskas nozīmes svētvieta, kā arī Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa – kultūras piemineklis un reliģisku svētceļojumu vieta, Latgales katolicisma centrs. Šī baroka stila baznīca ar diviem 60 m augstiem torņiem ik gadu pulcē tūkstošiem svētceļotāju, kuri ierodas Aglonā uz Svētās Marijas debesbraukšanas dienai veltītajiem grandiozajiem pasākumiem.

Baznīcas altārgleznai „Aglonas Brīnumdarītāju Dievmāte” tiek piedēvētas dziednieciskas spējas. Šo svētbildi atsedz tikai svinīgos pasākumos, reliģisku svētku laikā. Izteiksmīgā bazilika, kuras interjera apdare tapusi 18. un 19. gadsimtā, pulcina ne tikai svētceļniekus, bet arī tūristus.

Edvīns vēl izvadā mūs pa gleznainiem Latgales ceļiem. Jo īpaši skaists atmiņā paliek ceļš no no Jaunokras uz Grāveriem ar nebeidzamām rudenīgi nogatavojušos koku ieskautām ezeru krellēm ceļa labajā pusē.

Skaistam akcentam mūsu Latgales bezceļa brauciena noslēgumā šķērsojam platu braslu pāri Dubnai un pie Višķiem izbraucam uz Višķu – Nīcgales lielceļa, lai turpinātu mājupceļu no bezceļu piedzīvojumu brauciena pa Latgali, kas ilgi paliks atmiņā tieši ar savu Latvijas īsto lauku sajūtu, dabu un Latgales rudenīgajām ainavām.